Pagājušajā nedēļā man gadījās satikties ar draugu ārpus King’s, tajā pašā laikā, kad Black and Minority Ethnic kampaņa uzņēma savus pēdējos fotoattēlus. Kad man jautāja, vai vēlos sniegt savu personīgo viedokli par šo jautājumu, izmantojot tagad slaveno teikumu uz tāfeles formātu, es vilcinājos. Varbūt es vienkārši esmu neuzmanīgs, bet likās, ka Kembridžā es nebiju piedzīvojis neko īpaši diskriminējošu. Protams, ik pa laikam bija kaut kāds gadījuma rakstura rasisms — dīvains joks par aziātiem ar mazām acīm vai labiem matemātikas jautājumiem, taču nekas, ko es neuztvēru kā aktīvi ļaunprātīgu. Nevēlēdamies nepatiesi uzgleznot sevi par upuri, es pieklājīgi noraidīju piedāvājumu.
Bet tad es paskatījos uz ' Es arī esmu “ kampaņu, un tā man lika aizdomāties. Vai mana nepiespiestā attieksme pret sacīkstēm bija daļa no problēmas? Vai tā pat ir problēma, kuru ir vērts risināt, ja ir lielākas problēmas? Ko jūs varat darīt ar kaut ko tik dziļi iesakņojušos sabiedrībā? Šie bija jautājumi, kuriem biju pievērsis tikai vismazāko uzmanību pirms nesenajām Hārvardas, Oksfordas un Kembridžas kampaņām Es, pārāk; kampaņas, kuru popularitāte neapšaubāmi pierādīja, ka šie jautājumi rezonē ar daudziem studentiem, mazākumtautībām vai citiem. Šie attēli daudziem pirmo reizi atklāja, kā, saglabājot kultūras nejutīgumu un neziņu, pat netīši rasistiskas darbības var vājināt piederības sajūtu daudzu etnisko minoritāšu studentu vidū.
Es arī esmu Kembridža
Izpratnes veicināšana par aizspriedumiem ir svarīgs jautājums, jo īpaši, ja šie aizspriedumi ne vienmēr ir atklāti. Un BME projekta panākumi parāda, ka šāda veida kampaņas spēj piesaistīt sabiedrības iztēli.
Bet es arī domāju, ka trūkst trika.
Daudzas grupas saskaras ar aizspriedumiem gan mūsu universitātē, gan ārpus tās, tomēr mums ir tendence tos uzskatīt par atsevišķiem jautājumiem. Vai nebūtu labāk redzēt, kā šīs kategorijas ir saistītas, un tādējādi veidot vienotu reakciju, kas ir efektīva pamata līmenī?
Mēs varētu sākt ar “aizspriedumiem” pret studentiem no zemākas sociālekonomiskās vides. Tas ir paralēls rases jautājumam ar to, ka šiem cilvēkiem ir ne tikai grūtāk iekļūt un atļauties vietu elites izglītības iestādēs; bet, tiklīdz viņi ir iekļuvuši, viņiem ir grūtāk integrēties studentu grupā, kurā dominē vidējā un augstākā klase. Kembridžā, kur visur ir dārgas formālās zāles, koledžas slēpošanas braucieni, privāti biedru klubi un maija balles, šķiet, ka jūs tiekat uzskatīts par bagātu, kamēr nav pierādīts pretējais.
Es arī esmu Kembridža. Es tikko aizmirsu savu tāfeli
Aizspriedumi pret sociālekonomisko izcelsmi ir cieši saistīti ar etnisko piederību. Etniskās minoritātes visā valstī gandrīz vienmēr ir finansiāli sliktākas, jo melnādainie afrikāņi divarpus reizes biežāk nekā baltie dzīvo mājsaimniecībā ar zemiem ienākumiem un vairāk nekā divas reizes biežāk ir bezdarbnieki. EMA likvidēšana, darba vietu samazināšana valsts sektorā un brīvprātīgā darba sektora samazināšana skar mazākumtautību ģimenes spēcīgāk nekā jebkurš cits.
Tāpēc, iespējams, tā vietā, lai aplūkotu nejaušu, bieži netīšu rasismu, varētu būt labāk aplūkot institucionalizēto nevienlīdzību, kas to izraisīja.
Nepārprotiet mani, ir lieliski, ka studentu kampaņas, piemēram, BME, izvirza nopietnas problēmas priekšplānā. Tikai ar šo pirmo soli mēs varam ķerties pie reālas darbības, lai izstrādātu, kā atrisināt problēmu. Ar visiem nesenajiem komentāriem, kuros mūsu studentu paaudze tiek nosodīta kā apātiska un apolitiska, kas vairāk interesējas par Jēgerbumbu notriekšanu, nevis rīcību saistībā ar mūsu laika aktuālajiem jautājumiem; Kampaņu Es, Too, esmu popularitāte ir devusi nelielu ieskatu par iespējamo studentu reakciju, kad tiek pieņemta stingra nostāja par viņiem aktuāliem jautājumiem.
Mums patīk sociālais taisnīgums UN jagerbumbas!
Bet, ja šādas kampaņas netiks veidotas, apvienojoties ar citām atbilstošām kampaņām un organizācijām, studentiem vai citiem, tad impulss tiks zaudēts un nekādas izmaiņas nenotiks. Pilsoņu tiesību kustību neizcīnīja tikai afroamerikāņi, un uzvaras par sieviešu un geju atbrīvošanu netika izcīnītas bez vīriešiem vai taisniem cilvēkiem. Lai cīnītos pret šāda mēroga problēmu, mēs nevaram vien izcelt rasu diskrimināciju pret studentiem dažās elites universitātēs. Nē, mums ir vajadzīgas integrētas kustības valsts mērogā, kas ir apņēmušās cīnīties pret politiskajām un ekonomiskajām struktūrām, kas sistemātiski nostāda neizdevīgā stāvoklī lielas daļas iedzīvotāju.
Un šim nolūkam mums būs nepieciešama lielāka tāfele…
