Kāds holandiešu mākslas students ir izveidojis spēcīgu foto sēriju, kurā parādīts, kā patiesībā ir dzīvot ar depresiju.
Laura tika hospitalizēta nesakārtotas ēšanas, trauksmes un depresijas dēļ
Viņas melnbalto fotogrāfiju sērija parāda, kāda patiesībā ir dzīve psihiatriskajā nodaļā
21 gadu vecā Laura Hospesa no Groningenas Nīderlandē sāka savu projektu, atrodoties slimnīcā, kur viņa dzīvo vēl šodien, pēc pašnāvības mēģinājuma.
Viņa teica: Vēl pirms pāris mēnešiem man bija sapnis, un tas bija uztaisīt izstādes un fotogrāmatas ar manis veidotajiem pašportretiem. Šis sapnis tika nežēlīgi atstumts no manis, kad es nokļuvu slimnīcā pēc tam, kad mēģināju sevi nogalināt.
21 gadu vecā sieviete sacīja, ka viņas fotografēšana palīdzēja viņai paust jūtas
Sērija tagad ir ieguvusi pasaules atzinību
Neskatoties uz savu drūmo vidi, Laura, kura studē fotogrāfiju Amsterdamā, atrodoties slimnīcā, piespieda sevi turpināt veidot pašportretus un izmantoja pieredzi, veidojot savu projektu, kas tagad ir redzēts visā pasaulē.
Laura teica: Es neesmu lepna ar savu pašnāvības mēģinājumu, bet tas man lika patikt tam, kas es esmu šodien, un es vēlos parādīt šo īsto daļu no sevis. Es vienkārši jutu vajadzību 'izdzīvot' briesmīgajā laikā.
Fotografēšana man radīja tādu atvieglojuma sajūtu. Es varēju raudāt, dusmoties, baidīties un viss ap tām sajūtām, kuras es nevarēju parādīt dzīvē. Daloties ar fotoattēliem, mana ģimene un draugi varēja redzēt, kā es jutos.
Protams, bija ļoti grūti redzēt, ka man ir grūti, bet viņi vismaz zināja, kā es jūtos. Es varēju būt es pats un tāpēc jutos mazāk vientuļš.
Laura vēl šodien dzīvo slimnīcā
Viņa saka, ka, uzņemot fotogrāfijas, viņa jutās mazāk vientuļa
Lauras seriāls, kas nosaukts UCP-UMCG pēc psihiatriskās nodaļas, kurā viņa dzīvo, ir spilgts ieskats viņas cīņā ar trauksmi un depresiju. Sērija, kurā parādīts, kas notiek aiz slēgtām durvīm psihiatriskajās nodaļās, ieguva Laurai vietu LensCulture 2015. gada 50 labāko jauno fotogrāfu sarakstā LensCulture Emerging Talent Awards balvu pasniegšanas ceremonijā.
Raksturojot sēriju, viņa saka: Mans projekts ir ļoti plaša fotogrāfiju izlase par meiteni, mani, kura atrodas uz nāves sliekšņa. Emocijas, ko piedzīvoju slimnīcā, bija ļoti satriecošas un intensīvas, un man šķiet, ka to var redzēt fotogrāfijās.
Es sākotnēji veidoju projektu tikai sev un savai nepieciešamībai izpausties. Taču pēc dalīšanās ar tām atklāju, ka jūtu arī nelielu dumpīgumu par to, ka daudzi cilvēki Facebook vai citos sociālajos medijos rāda tikai savas dzīves ideālās lietas. Es vēlos parādīt, ka ir atļauti arī grūti stāsti, un iedvesmot citus cilvēkus dalīties ar mazāk perfektajiem savas dzīves elementiem. Es ceru, ka viņi arī atgūs mīlestību un atbalstu un atkal jutīsies mazāk vientuļi.
'Sērija ir par meiteni, mani, uz nāves sliekšņa'
Projekts nosaukts pēc psihiatriskās nodaļas, kurā dzīvo Laura
'Svarīgākais, ko es gribu teikt, ir tas, ka es neesmu traks'
21 gadu vecā sieviete vairs neatrodas stacionārā savā psihiatriskajā nodaļā, kur viņa sākotnēji tika hospitalizēta trauksmes, depresijas un ēšanas traucējumu dēļ, un var gulēt mājās, taču viņai joprojām ir jāierodas katru dienu. Bet viņa skaidro: man ir vajadzīgs ritms, ar ko sākt dienu, jo citādi es joprojām nevaru piecelties no gultas, kad mans dienas grafiks nav pilns.
Vissvarīgākais, ko es gribu teikt, ir tas, ka es neesmu traks. Neviens, kurš nonāk slimnīcā, nav traks. Depresija var pārvarēt ikvienu, un ir briesmīgi lēnām zaudēt kontroli pār savu uzvedību. Padomājiet par to un padomājiet par apkārtējiem cilvēkiem, kuri nevar ar jums sazināties savu garīgo problēmu dēļ.
Viņi neizvēlas būt šajā situācijā un neizvēlas būt nespējīgi sazināties ar apkārtējiem cilvēkiem. Sūtiet viņiem mīlestību un dariet viņiem zināmu, ka domājat par viņiem. Tā ir vispateicīgākā ziņa, ko var saņemt hospitalizēts cilvēks.
